Es zinu, ka solīju Venēciju, top, bet Sicīlija ''izrāvās'' pirmā :) Lai forši lasās!
Sveika, Sicilija, esmu ieradusies pārziemot! Ir novembra beigas, un Latvijā ''viss slikti'' ar slaveno slimību un ierobežojumiem. Jā, ja lasīji iepriekšējo numuru (I'mperfekt Pavasaris/2023), Tev jau būs tapis skaidrs, ka es neieredzu ziemu.
Esam piezemējušās Palermo lidostā. Brīdī, kad esam tikušas mašīnā, nenormāli sāk gāzt lietus. Nu tā, ka es braucu ar knapi 20 km/h, jo neredz praktiski neko. Galvā man doma par tiem 300 km, kas vēl priekšā, un apceru cikos varētu ierasties galamērķī - Marina di Ragusa. Maza piejūras pilsētiņā, kur plānots pavadīt tikai mēnesi, kas finālā ievelkas līdz janvāra vidum.
Tā kā Sicīlijā dzīvo mans pirmais, kā smejos, ''kāzu pāris'', kuriem bildēju kāzas, tad ir no kā pasmelties info par labākajām apskates vietām, vietējo tradīcijām, un jebko, ko man ienāk prātā pajautāt Ivetai.
Ar daudzajām apstāšanās pieturām, fotografēšanu gan no auto, gan ik pa brīdim lecot ārā uz šosejas, mūsu mājā ierodamies krietnā pievakarē. Pa ceļam mūs aptur karabinieri, ar kārtīgu ieroci pār plecu, laikam mans braukšanas ātrums (ak, es atvainojos, lēnums) šķiet aizdomīgs, bet kā savādāk, ja acis šaudās uz abām pusēm!
Abi kungi ir dikti šarmanti, un sapratuši, ka mēs ''turisto turisto'', ar tulkotāja palīdzību noskaidro uz kurieni dodamies un novēl laimīgu ceļu. Ierodoties pārgurums ir baigais, jo lidojums, protams, mega agrais (un es tomēr joprojām esmu ''pūce''), un braukšana itāļu stilā vēl nav manās asinīs. Pēc pāris nedēļām gan, laižu kā vietējie, vietām nerādot pagriezienus, uztaurējot, un apdzenot arī pa kalnu ceļiem. Tomēr saņemamies ar draudzeni, un noejam lejā uz ostu pēc kāda dzēriena. Ārā ir apmēram plus 16 grādi (ir novembra beigas, vēls vakars), un es jau esmu gatava palikt te mūžīgi.
Rīts. Uzrullēju žalūziju, un saprotu, ak dievs, būs labi, man aiz loga gozējas slaika palma un zilas zilas debesis. Esam noīrējušas māju ar 2 guļamistabām un dārzu, kurā aug citronkoks, no kura katru dienu paņemam dievīgi smaržojošu augli citronūdenim, tā teikt, ūdens jādzer daudz.
Trīs, četru (nu labi, ja iet žāvājoties) minūšu attālumā ir jahtu osta un promenāde ar restorāniem un kafejnīcām. Taču ir pirmais rīts, un mūsu namiņa virtuvē nekā nav, tāpēc lecam iekšā mūsu Fiat 500L, un braucam inspicēt vietējo lielveikalu. Taču pirms tam, piestājam pie atvērtas kafejnīcas (Don Peppinu) pēc pirmās kafijas un kannolli (cannoli, konditorejas izstrādājums, kas sastāv no caurulītes formas ceptas mīklas čaumalas, pildītas ar saldu, krēmīgu pildījumu, kas satur rikotu — sicīliešu virtuves pamatelementu), un mašīnā ar skatu uz jūru, baudam savu pirmo Sicilījas rīta kafiju.
Pēc veikala apmeklējuma vēl viens plusiņš Sicīlijas pusē, pārtikas produktu cenas ir tik ļoti patīkamas, tas skaitā tiem produktiem, kas šeit skaitās luksuss klasē, piemēram burrata, parmezāns, prošuto utt. Nemaz nerunājot par milzumdaudz gardajām dažādām mērcēm, mērcītēm, pastiņām, sieriem un visu to, ko neredzot nemaz nevar iztēloties. Nu vienvārdsakot, iebraucēja-gurmāna paradīze.
Brīvajā laikā no darbiem, skaidrs, ka lecam iekšā auto, un braucam inspicēt tuvējās pilsētiņas. Kā pirmā mūsu ceļā ir Donnalucata (15 minūtes ar auto), kurā pēc tam atgriezīsimies vairākkārt, un viss tikai dēļ viena dievīga ģimenes rstorāna, kuru vada Roberta un Antonio, Il Consiglio di Sicilia (papildinājums, šobrīd restorāns ir slēgts, un Roberta ir atgriezusies rakstniecības laukā, un kopš manas pirmās viesošanās jau ir izdevusi divas jaunas grāmatas - Cannoli siciliani: Mare, amore e altre cose buone un Ma I libri lo sanno, kurā ir tēls Agnes :)).
Vispār braucām konkrēti uz vienu citu kafejnīcu, taču, ņemot vērā esošo situāciju ar pandēmiju, un faktu, ka Sicīlijā tomēr ziema (khmm, ar plus 17-22 grādiem), daudzas no Google Maps minētajām vietām nestrādāja. Riņķojot pa šaurajām ieliņām, lai nokļūtu atpakaļ Marina di Ragusa, pamanījām atvērtu mazu restorāniņu (savādāk nevar pateikt), izskatījās gana skaisti, ka nolēmām iet izpētīt. Vēl viens svarīgs faktors, braucot uz dienvidu valstīm, ko atcerēties, ir siestas laiks, brīdis, kad nestrādā praktiski neviens restorāns, bārs vai kafejnīca, privātie veikali. Tā arī mums sanāca, ka paēst vairs nevarēja, taču nobaudījām tik gardus desertus, un tik elegantos traukos pasniegtu kafiju un tumšās šokolādes gabaliņus, ka bija skaidrs, mēs šeit atgriezīsimies. Un par to, kā šis apmeklējums ietekmēja mūs, būs arī viens stāsts vēlāk. Restorāns slavens arī ar to, ka tajā gatavotie kannolli ir Top10 skaitā salas ietvaros, par ko minēts pat Wall Street Journal.
Viens no šeit dzīvošanas lielākajiem plāniem ir uzkāpt Etnas vulkānā. Plānošana sekojoša - kad atlido mūsu kopējā draudzene Lāsma, viņa autobusu brauc no Palermo uz Katāniju (Catania) (ļoti ērta un ātra satiksme), mēs viņu tur sagaidam, vakarā satiekam manus Katānijas draugus, un nākamajā rītā dodamies uz Etnu. Viss arī notiek pēc plāna. Kamēr mēs gaidam Lāsmas ierašanos, esam ''piezemējušās'' zivju restorānā FISHIARIA (@fishiaria), kur pēc viesmīļa ieteikuma paņemam sarde a beccafico un nožēlojam, ka paņēmām to uz pusēm (kad atgādinu, ka prombraucot, biju tajā restorānā, un viena pati šo paņēmu, mana draudzene joprojām skatās uz mani ar caururbjošu skatu, tieši TIK tās sardīnes bija, un joprojām ir, izcilas), iesaku ikvienam, kas ir Katānijā, paēst šajā restorāniņā tirgus rajonā.
Mazliet samiegojušās, ceļamies un veļamies, jo lai arī esam jau nosacītā vulkāna piekājē, līdz virsotnei (kā secinām) vismaz 2 h brauciens. Paldies dievam, ka nolēmām palikt pa nakti šeit pat. Drīzumā jau arī saule ir uzlekusi pilnā spožumā, un skats uz Etnu ir žilbinoši satriecošs. Interesanti vērot, kā ceļā uz virsotni, mainās apkārtējā daba, pamazām izzūd zaļā krāsa, parādās brūnie toņi, vēlāk visapkārt manāms grafīta pelēkais un melnais akmeņu un sastingušās lavas krāvumos.
Dažas interesantas lietas par Etnu: tas ir augstākais aktīvais vulkāns Eiropā (apmēram 3329 m.v.j.l.) un viens no aktīvākajiem pasaulē (pirms 2 dienām atkal ir bijis izvirdums, 07.07.24.), tā ir fantastiska dabiskā zinātniskā laboratorija – viens no zinātnieku visvairāk apmeklētajiem un pētītākajiem vulkāniem pasaulē, unikāls botāniskais dārzs, kur, pateicoties īpaši auglīgajai vulkāniskās izcelsmes augsnei un atšķirīgajam augstumam virs jūras līmeņa, visu gadu ir pieejami dažāda veida augļi (starp citu, viens no skaistākajiem mēnešiem, kas apmeklēt pašu vulkānu, ir maijs, kad visa Etna zied ārkārtīgi skaistiem ziediem).
Etna, pateicoties vulkāna īpašībām, simboliskajai formai un krāsai, ļoti plaši atspoguļojas arī sicīliešu virtuvē, piemēram, augļu sulām pievienojot vulkāna Etna teritorijā iegūto sniegu un ledu, arābi uzsāka granitas pagatavošanu (var tikt uzskatīta par saldējuma priekšteci); austrumu piekrastē gatavotās sicīliešu pildītās rīsu bumbas (itāļu val.: arancino siciliano) pēc savas konusveida formas atgādina vulkānu, Etna pasta ar tintes zivi – viens no sicīliešu tradicionālajiem ēdieniem, kas, pateicoties melnās krāsas tintei un pa virsu pārbērtam rīvētam sieram, atgādina vulkānu Etna un sniegu tā virsotnē, u.c.. Un, kur nu bez vulkāna formas saldumiem, mini tortes, kūciņas un dažādi citi konditorejas izstrādājumi. 2013. gadā Etna tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Kad beidzot esam tikušas līdz punktam, kur ir auto parkings, un funikulieris uz virsotni, laiks jau mazliet sāk mainīties, saule vēl ir, taču manāmi tuvojas mākoņi, un ir pamatīgs vējš. Kas izrādās tik stiprs, ka funikulieris nedarbojas, un vienīgais veids, kā mēģināt tikt kalnā, ir rāpties vien augšup ar kājām, cīnoties pret spēcīgajām vēja brāzmām. Nu, ja jau esam tik tālu atbraukušas, ies arī. Metu plecos fotosomu, pie sevis saku paldies savam veselajam saprātam, ka esmu tomēr mūsu ciemā iegādājusies parku, jo, protams, lai arī jau Rīgā bija plāns apmeklēt Etnu, manā bagāžā nekādas dižās ziemas drēbes nebija. Un arī ar visu ziemas jaku, kapuci līdz acīm, kuras savukārt noslēptas aiz saulesbrillēm, jo sniegs žilbina, jūtu, kā aukstums purina ķermeni.
Stīvēšanās stāvajā kalnā mazliet palīdz sasilt, bet rada citas grūtības, esmu tikai mēnesi pēc pirmās kovidtūres izslimošanas, un spēks manī ir diezgan niecīgs, tāpēc esmu pateicīga savām draudzenēm par fotosomas nešanu, jo komplektā ar to mēs kalnā netiktu. Lāsma aizcilpo pa akmeņu spicēm uz virsotni, bet mēs ar Ilzi dodamies pirmā sasniedzamā krātera virzienā. Vulkāna augstums ir apmēram 3323 m.v.j.l., bet tas mainās izvirdumu ietekmē. Mūsu apskates objekti ir SILVESTRA KRĀTERIS (cratères Silvestri) un Monti Calcarazzi. Vējš ir tik stiprs, ka pat Lāsma, kas ir ļoti sportiskā formā, saprot situācijas nopietnību, un nemēģina šturmēt kalnu. Tā vietā mēģinam apiet apkārt abiem sasniedzamajiem krāteriem. Pie augstākā krātera (2058 m.v.j.l.) malas, es saprātīgi izvēlos pasēdēt, atpūsties un neriskēt tikt nopūstai, jo skaidrs, ka mana koordinācija un spēks ir zem katras kritikas. Skaisti sabildēju, kā Ilze dodas pa šauro krātera maliņu augšup.
Apsolu sev reiz atgriezties, un uzkāpt Etnā. Maijā, kad vulkāns zied.
Zemākais krāteris (Silvestra) ir apmēram 2000 m.v.j.l, apņēmīgi dodamies ceļā, es, protams, fotografēju, un mans pārvietošanās ātrums ir bruņurupuča cienīgs (ohlallaaa), tikmēr dāmas jau ir aizcilpojušas apkārt puskrāterim. Cīnos pret vai ar vēju, grūti noteikt, turu fotokameru, un vienā brīdī attopos apķērusies akmenim (jā, jā, tam pašam, kas bildē), tā nostāvu kādas minūtes 10 vismaz, jo ir sajūta, ja atraušos no tā, mani aizraus lejā (kā draugi stāsta, kāds regulāri tiekot nopūsts no krāteru malām), līdz beidzot saņemos, un gandrīz pieplakusi tuvu zemei, atgriežos savā izejas punktā.
Pa šo laiku arī jau kalnu ir ieskāvušas mākoņu segas, un ir pēdējais laiks doties lejup, lai atkal sasildītos, jo lai arī ielejā augļus dod apelsīni, Etnā decembrī ir kārtīgs sniegs un diezgan auksti. Paēdam Aci Castello, piekrastes restorānā Trattoria Porto Nuovo. Pēc nedēļas atkal dodos uz Katāniju, šoreiz viena un ar autobusu (ļoti ērts un maciņam draudzīgs pārvietošanās veids, un kur nu vēl nerviem), un Etnā ir bijis neliels izvirdums, sniegotā cepurīte ir pārklājusies ar pelnu pelēku kārtu, un draugiem mājas pagalmā var zīmēt pelēkajā ''sniedziņā''.
Lai arī ielidojām Palermo, pilsētā neuzkavējamies, taču šeit atgriežamies, kad vedam uz lidostu Lāsmu, un apmeklētu Palermo operā ''Bohēmu''. Dzīvojam no operas knapi kāda km attālumā, taču caur mūsu dzīvokļa saimnieku nokārtojam taksi, jo ārā gāž tāds pats traks lietus, kā ielidojot (kaut kas ar to Palermo nav labi...). Opera skaista, grezna, izrāde izpārdota. Pirms izrādes malkojam proseko operas kafejnīcā un saņemu vairākus komplimentus no sicīlietēm par savu, latviešu dizaineres Unas Bērziņas, kleitu. Baudpilns vakars ienirstot Pučīnī mūzikā.
Esmu bijusi Palermo jau daudzus gadus iepriekš, un nekādu sajūsmu jau no tās reizes neatceros, un šoreiz ir tas pats, nu nav man un šai vietai ''saķeres''. Tā kā esam pilsētā iebraukušas siestas laikā, pagrūti atrast kādu vietu, kur paēst. Klīstam ''pa rajonu'' ap dzīvokli, līdz ienirstam no skata absolūti necilā kebabnīcā, kur mums pagatavo svaigu un gardu ēdienu, Ilze ar Lāsmu ''krīt'' uz jūras veltēm, un es savukārt esmu sajūsmā par saimnieka pagatavoto kafiju, kosmosssss! Izcils klientu serviss, meitenes vēlās proseko, un tā vietā, lai paziņotu, ka viņiem nav, saimnieks aizdodas uz veikalu, un pēc brīža mums uz galda jau ir pudele auksta un lieliska dzēriena.
Esam šeit tikai vienu nakti, Lāsma agri pamet dzīvokli, lai dotos uz lidostu, un mēs tikai nedaudz vēlāk kāpjam mašīnā, un dodamies mājupceļā. Mūsu pieturvieta naktij ir Agrigento. Pilsēta, kas pati par sevi ir ārkārtīgi neizskatīga, taču tajā ir paslēpies ārkārtīgi skaists tempļu komplekss, jeb tā sauktā Tempļu ieleja. Patiesībā šeit mēs nokļūstam interesantas sagadīšanās pēc (lai gan es esmu no tiem, kas uzskata, ka sagadīšanos nav).
Kā jau minēju iepriekš, pirmajos auto klejojumos pa apkārtējo ciemu restorāniem, nokļuvām Il Consiglio di Sicilia (@IlConsigliodiSicilia), kur mums restorāna saimniece Roberta (rakstniece, tulkotāja Roberta Corradin) iedeva Sicīlijas labāko restorānu ceļvedi, un mājās to lapojot, uzdūros reklāmai ar skaistu villu, un skatu uz tiem pašiem tempļiem, ko bijām pamanījušas garajā ceļā no lidostas uz mūsu ciemu. Ātri apskatījāmies internetā, un pēc īsa pārdomu brīža, bijām jau norezervējušas numuru HOTEL VILLA ATHENA (@villaathenaresort) ar skatu uz templi un terasi. Tā teikt, ja jau brauc, tad ar glanci un skatu.
Viesnīcai ir arī sava ferma, kur tiek ražota olīveļļa, kura bija tik skaistā pudelē (pēc tam secināju, arī tik garda, ka šobrīd domāju, kā no turienes pasūtīt jaunu), ka izrakstoties no viesnīcas, iegādājos vešanai uz Latviju.
Senās Grieķijas laikā pazīstama ar nosaukumu Akragas (grieķu val.: Acragas, latīņu val. Agrigentum, arābu val.: Gergent, sicīliešu dialektā: Girgenti), viena no bagātākajām un plaukstošākajām Magna Grecia pilsētām senās Grieķijas ziedu laikos, savukārt, mūsdienās – viena no nabadzīgākajām pilsētām ne tikai Itālijā, bet arī Sicīlijā (bezdarbs, organizētā noziedzība, narkotikas, u.c.). Galvenais tūristu apskates objekts ir šīs pakalnes ielejā esošie tempļi jeb TEMPĻU IELEJA (Valle dei Templi) – 6. un 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā celti tempļi, kas ir vieni no lielākajiem un vislabāk saglabājušajiem seno grieķu veidojumiem ārpus pašas Grieķijas. Kopš 1997. gada tie ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.
Mūsdienu Agridžento, kuru 9. gadsimtā izveidoja arābi, atrodas uz neliela pakalna un pilnībā atspoguļo arābu pilsētizveides pamatprincipus – tā sastāv no daudzām labirintveida ieliņām, kurām pa vidu atrodas skaisti pagalmi un parki, neskaitāmas baznīcas. Apskates objektu saraksts ir pagarš, atkarībā no tā, cik ilgi plānojat uzkavēties šeit, iesaku apskatīt iepriekš internetā, un sadalīt prioritātes.
Nu tātad - Sv. Gerlando katedrāle, Svētā Gara klosteris un baznīca, Svētās Marijas baznīca, Luidži Pirandello māja un muzejs, Herkulesa jeb Hērakla templis, Konkordijas templis, Junonas jeb Hēras templis, Olimpiskā Zeva (Jupitera) templis, Dioskūru (Kastora un Poluksa) templis, Duomo, Dēmetras templis, Vulkāna (Hēfaista) templis, Asklēpija (Eskulāpa) templis, Sv.Nikola pakalns un hellēnistiskais – romiešu rajons, Arheoloģiskais muzejs, Sv.Nikola baznīca u.c.
Mēs paspējām apskatīt tikai divu tempļu drupas, jo tie bija tieši savienoti ar viesnīcas dārzu, un atkrita problēma gan meklēt, kur likt auto (jo iepriekš braucot garām, jau bijām pamanījušas, ka pie vieniem no ieejas vārtiem ir pavisam maza parking vieta), gan ieejas biļetes varējām iegādāties tieši viesnīcas recepcijā, un pēc brokastīm doties arheoloģiskā pastaigā. Skats, protams, iespaidīgs, kas patiesībā nepasaka tieši neko no tā, kas paveras acīm.
Konkordijas templis (Tempio della Concordia), celts 440. – 430. g.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no vislabāk saglabājušajiem senās grieķu pasaules doriešu stilā veidotajiem tempļiem. Tas tiek uzskatīts arī par vienu no skaistākajiem formas proporcijas un harmonijas ziņā. Tempļa ziemeļu daļā ir paleokristiešu bizantiešu nekropole ar atvērta tipa kapenēm (3. – 6. gs.m.ē.). Tā kā templis atrodas uz neliela pakalna, tad no tā paveras elpu aizraujošs skats uz ieleju un Villa Atēna.
Starp abiem tempļiem ir tikai kādi nieka 800 m, taču pa ceļam ir iespēja piesēst kaktusu un ziedu pārbagātā kafejnīcā, un mierā un klusumā baudīt kādu dzērienu vai vietējo našķu piedāvajumu.
Junonas jeb Hēras templis (Tempio di Giunone o Hera Lacinia), celts apmēram 450. g.p.m.ē. ielejas augstākajā un Collina dei Templi visattālākajā vietā. Veltīts auglības dievietei. Ārēji ļoti līdzinās Konkordijas templim, tikai drusku mazāks 406. g.p.m.ē. templi izpostīja un nodedzināja kartāgieši, savukārt, vēlāk to atjaunoja romieši. Mūsdienās ir saglabājušās 30 no 34 kolonnām, no kurām 16 vēl joprojām satur to kapiteļus. Tempļa austrumu pusē atrodas upurēšanas altāra drupas, kurš ir sastāvējis no 10 pakāpieniem. Mājupceļā apstājamies Dželā (Gela), izlocīt kājas un kafejnīcā pie jūras iedzert kādu aperolu, un piedzīvojam vienu no skaistākajiem Sicīlijas saulrietiem (pirmais, starp citu, bija tieši Agridžento, ierašanās dienā) un atkal viena piesātināta prieka un piedzīvojumu nedēļa ir galā.
Jauna diena, jauns izbrauciens. Šodien dodamies augstāk kalnos uz Noto. Kalnainie, līkumainie ceļi īpaši neļauj plānot vienā dienā vairākas pilsētas (jo vairāk tāpēc, ka tās atrodas gandrīz katra savā virzienā), taču mūsu plānos nav steidzīga ''pēc iespējas vairāk'' objektu apskate, bet nesteidzīga vietas un laika baudīšana.
Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), 93 km no Katānijas (Catania) Iblu kalnu pamatnē un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli. Mazajām kalnu pilsētiņām visām piemīt neatkārtojams šarms, arhitektūra, vide, cilvēki. Mājās braucot, atkal rullējam garām apelsīnkoku birzīm, un jā, jā, piestājam lai salasītu zemē nokritušos apelsīnus. Sakiet ko gribiet, tā garša un smarža ir neaizmirstamas un neatkārtojamas. Ceļmalā (tuvāk Katānijai) ik pa laikam tirgo apelsīnus, milzīgu maisu nopērku par 2 EUR. Vairāki kilogrami sulīgas baudas.
Nākamais izbaruciena galamērķis ir Kaltadžirone (Caltagirone) ar savām slavenajām keramikas kāpnēm (Scala di Santa Maria del Monte), kur es tā arī neizskaitīju cik tām ir
pakāpieni (runā, ka 142). Ja plāno savu ceļojumu, tad var noderēt informācija, kad apmeklēt šo skaisto pilsētu - maijā, jūnijā, kad tiek svinēts festivāls “La Scala Infiorata” – kāpnes visā to garumā tiek noklātas ar ziediem, vai 24. – 25.jūlijā, kad norisinās Svētā Džakomo, pilsētas aizbildņa, svētki “Luminaria” – kāpnes visā to garumā tiek noklātas ar laternām. Nu, un protams, Ziemassvētku laiks, kad kad ne tikai kāpnes tiek dekorētas ar ziediem, bet daudzas keramikas darītavas un veikali pārvēršanas par Jēzus dzimšanas ainiņu vietām. Mūsu apmeklējuma dienā viegli līst, un esam par agru, lai trepes būtu rotātas gatavojoties Ziemassvētkiem, taču pilsēta vietumis jau dekorēta svētku rotā. Šeit es ieraugu fascinējošu keramikas maura galvu, kurā iesēdināta eglīte ar rotājumiem un
man ir momentā skaidrs, to es gribu uz mājām. Īsā leģendas versija: Sicīlijas pilsētā Palermo, kur arābu kvartālā Kasbah dzīvoja ļoti skaista meitene ar gariem melniem matiem un Vidusjūras ūdeni atstarojošām zilām acīm. Kā jebkurai sevi cienošai sicīliešu meitenei viņai nebija atļauts vienai pašai iziet no mājas un pastaigāties pa ielu, tāpēc viņa pavadīja laiku, nodarbojoties ar dārzniecību uz sava balkona. Tajos laikos tā bija vienīgā brīvības un socializēšanās izpausme. Ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa.
Kādu dienu zem viņas balkona gāja kāds jauns mauru tirgotājs, kurš, ieraugot tik skaistu un graciozu meiteni, iemīlējās no pirmā acu skatiena. Bez domāšanas viņš devās atzīties skaistajai meitenei savā mīlestībā un viņa, tirgotāja bagātības un acīmredzamās mīlestības un glaimu iespaidota, pieņēma šīs jūtas. Atdevās viņam un turpināja šīs kvēlās attiecības.
Taču kādu dienu viņa uzzināja šausmīgu patiesību – mauram drīzumā bija jāatgriežas savā zemē, turklāt, tur viņu gaidīja sieva un vairāki bērni. Viņas sirds bija salauzta un kā jebkura sevi cienoša sicīliešu sieviete viņa nolēma atriebties. Kopā pavadījuši pēdējo nakti, viņa miegā pārgrieza tam rīkli un pēc tam nocirta galvu. Tāpēc gandrīz visos suvenīru un keramikas veikalos var iegādāties šo figūriņu, gan izkrāsotu, gan arī nekrāsotu. Pateicoties maniem Sicīlijas draugiem, kopā ar Ivetu devāmies pie viņas pazīstamiem keramikas darbnīcas īpašniekiem, un sarunājām, ka līdz manai aizlidošanai paspēs izgatavot tieši man domātu maura galvu, melnu, kā ieraudzīju Kaltadžironē, un tā nu, papildus visai citai bagāžai (3 koferi), fotosoma, mugursoma, man rokas bagāžā maisiņā ceļoja teju 50 cm augsts keramikas maurs.
Visos mūsu ceļojumos dodamies ar mūsu uzticamo fiatiņu, un Sicīlijas ceļi, lai arī lieliskā stāvoklī (ar dažiem izņēmumiem), lutina un pārsteidz ar kāpumiem, kritumiem, asiem līkločiem, līdz Lāsmas vizītes laikā tādi īpaši nervus kutinoši ceļi iegūst apzīmējumu ''Lāsmas vertikāle''. Daudz tādu…. Runājot par navigāciju, jebkura no izmantotajām aplikācijām (Waze, Google, HERE Maps) divas vai trīs pirmās nedēļas, lai kur mēs brauktu, spītīgi veda tieši pa mazajām, šaurajām pilsētu ieliņām cauri pilsētu centriem. Vēlāk laikam Waze saprata, ka jābrauc aplārt, jo bieži vien, skatoties, kur mūs plāno vest, ''uz dullo'' ņēmu citu virzienu, mēģinot izvairīties no pilsētiņu centriem. Paldies visiem itāļu svētajiem, vai kādam citam debesu sargenģelim, visi braucieni beidzās ar neapskādētu auto, tik mazliet vairāk vai mazāk savilktu sprandu. Vispār jau bija arī ''Lāsmas karuselis'', bet tas lai paliek atmiņās….
Ja ir iespēja un laiks, noteikti noteikti apmeklē Taorminu. Ir jau mazliet kuriozi un neērti atzīt, ka visā dzīvošanas laikā šajā reizē līdz turienei netikām (gan attālums 200 km, gan manai draudzenei nebija tik brīvs darba režīms kā man), taču noteikti iesaku to iekļaut savā maršrutā, un ja laiks atļauj, arī palikt pa nakti. Pilsēta atrodas uz Tauro kalna nogāzes 204 m augstumā, un skaitās Dolce vita simbols kopš 19. gadsimta beigām, kad šeit ieradās dažādas pasaules mēroga slavenības: aktieri, rakstnieki, mākslinieki, politiķi, u.c. Skaidrā dienas laikā no šejienes paveras burvīgs skats uz piekrasti, arī uz Isola Bella, sākot no Kalabrijas līdz pat Sirakūzām, ar Etnu fonā. Ja negribās tūristisko kņadu, nakšņot var Castelmola, kas ir vēl augstāk kalnos, virs Taorminas.
Tie apelsīni... Nu, es ieliku bildi, un momentā siekalu pilna mute no atmiņām (pie tam diezgan senām) vien. Par mūsu apelsīnu iegūšanas metodēm neko nestāstīšu, bet Katānijā tie maksāja zem 0.40 centiem kg, bet tā garša! Tu principā esi gatavs nedaudz nogalināt dēļ tiem. Sicīlijas apelsīnu sezona ir rudens, ziema, bet tikmēr tie Āfrikas apelsīni pārējā laikā, kad pasūti svaigi spiesto sulu, jebkurā gadījumā garšo miljons reižu labāk nekā jebkuri apelsīni šeit.
Garšu piedzīvojums. Baidos, ka lai uzskaitītu visu, ko vērts pagaršot vai nobaudīt Sicīlijā, tas prasītu atsevišķu rakstu, bet mazliet ieskicējot. Un es esmu ārkārtīgi konservatīva ēdāja, tā ka... Arančīno ir absolūts sicīliešu šedevrs, kuru Sicīlijā sāka gatavot arābu laikā un mūsdienās tas kļuvis pazīstams arī citviet pasaulē - rīvmaizē panētas un eļļā vārītas rīsu bumbas ar dažādu veidu pildījumu, canolli, la casatta, mīklā panētas un eļļā ceptas lielākas un mazākas zivtiņas (frittura di Paranza) – anšovi, sardīnes, kalmāri, dažādi mīklā panēti un eļļā cepti sezonas dārzeņi, uz uguns cepti kastaņi (Caldarroste), (mana vājība), un artišoki (Carciofi arrostiti), gelato, protams, iepriekš pieminētā sarde a beccafico. Sicīlija ir bauda visām maņām. Otrā brauciena laikā manos favorītos iekļuva pane cunzato - maize ar tomātiem (kā kurā reģionā, vai svaigi, vai saulē kaltēti), anšoviem, oregano, pekorīno, olīveļļu, ļoti vienkārši bet tās garšas! Ja gribās pamēģināt, te viena recepte.
Obligātais apciemojums visiem saldummīļiem. Šokolādes pilsēta Modika (Modica), vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Iblu kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni.
Modikas šokolādes pagatavošanas process ir ļoti īpašs. Tas ir aizgūts no Meksikas pamatiedzīvotājiem actekiem un maijiem. “Aukstā metode” nodrošina to, ka visas garšas saglabājas arī gatavā produktā, pretējā gadījumā tās būtu sajaukušās un pazudušas. Viss spēks ir procesa vienkāršībā un tajā, ka gala produkts sastāv no kakao, cukura un tīrām garšvielām, kas tiek audzētas galvenokārt turpat. Decembrī tiek svinēti Modikas šokolādes svētki. Ja ir spēks, noteikti ir vērts apmeklēt lielākās baznīcas pilsētā (Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”), grāfu pili un vienu no augstākajiem tiltiem Eiropā, Ponte Guerrieri. Tā kā Modikā esam Pirmajos Ziemassvētkos, draugu bērni tiek pie kēksiņiem (pannetone)- pilsētai cauri brauc pajūgs, kurā Salatēvs dala bērniem dāvanas, vienkārši tāpat vien.
Ja sirdij tuvākas lielās pilsētas, tad noteikti jāapmeklē Katānija un Sirakūzas. Abām pilsētām piemīt savs šarms. Līdz Sirakūzām diemžēl netikām (jā, arī pusotrs mēnesis ir paŗāk maz laika). Sirakūzas ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Visskaistākā pilsēta, kurā labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Mīlīga ir arī pilsētas jaunākā daļa - Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi un nimfas Aretuzas avotu.
(Skats no Katānijas baznīcas)
Un finālā, Marina di Ragusa. Mūsu mājas pusotru mēnesi. Salīdzinot varētu teikt, mūsu Majori, tikai ar iespaidīgu jahtu ostu. Pastaigu promenāde, pilsētas laukums, baznīca. Vieta, kur noteikti mēs atgriezīsimies. Kaut vai tamdēļ, lai atkal satiktu Frančesko (saimnieks RISTORANTE - PIZZERIA IMPERIAL), pie kura jutāmies kā mājās, kur mums bija savs galdiņš, un meitiņas dzimšanas dienas svinībās restorānā arī mēs tikām cienātas ar jubilejas torti, lai apciemotu ''Dolčēriju'' (La Dolceria), kur pat es, kas neēd saldumus, krita kārdinājumā cik viss bija gards un skaists, aiziet ciemos pie saimnieka uz veikalu Mediterraneo Moda (kur es izpirku teju pusveikalu, nerunāšu par bagāžas daudzumu, ar kādu atgriezos Latvijā), pie meitenēm uz skaistumkopšanas salonu. Starp citu, Dolčērijas pankūku torte bija mūsu latviešu Ziemassvētku svinībās, mmmm.
Un neliels kuriozs. Pielieku klāt Sicīlijas karti, un iezīmētu savu ciematu, salīdzinājumam. Nu, nav jau tā sala liela, bet nu tomēr. Vienā dienā, ejam ar Ilzi ierastajā dienas pastaigā pa promenādi pēc kafijas, apstājamies, kaut ko pētot, līdz man galvā (pirmajā brīdī tā man šķiet) atskan kaut kas līdzīgs: ''Agnese, kafiju?''. Loģiski pieņemot, ka man rādās, nereaģēju. Šī frāze atskan vēlreiz.. Nu labi, skaidrs, ka kāds runā latviski. Griežos uz riņķi, mēģinot saprast, no kurienes nāk skaņa. Hmm, sieviete uz terases māj ar roku un smaida. Atzīšos reizi pa visām reizēm (arī tiem, kas Rīgā laiku pa laikam pārmet, ka paeju garām viņiem), man ir brilles tālumam, kuras lieku tieši dažos gadījumos, pie stūres pa svešu ceļu, vai kad jālasa kādi titri. Pārējā laikā izvēlos ''nodarbināt'' to aci, kuras dēļ jūs ne vienmēr uzreiz no tāluma atpazīstu.
Nu tātad, eju tuvāk, un gandrīz esmu mēma, Daila! Superīgais pārītis izvēlējies tieši to pašu ciemu, un vēl labāk, māju īrē no tā paša džeka, no kā mēs! Un, neticēsiet, viņi ir atbraukuši ar visu kaķi!!! Tā ka, nesaki viss, ka pasaule ir liela. Latvieši ir visur :) Finālā Ziemassvētkos un Jaunajā gadā mēs kopā bijām laikam kādi 12 draugi no Latvijas.
Jā, man ik pa laikam pietrūkst TĀS dzīves, atzīšos, ka pat ļoti. Tur dzīvojot tu ieej tādā foršā miera (itāļu) ritmā, ņemies ar saviem projektiem (jo mājaslapas jau var izstrādāt sēžot arī zem citronkoka), baudi dzīvi, nav tā paaugstinātā stresa līmeņa, kas Latvijā, taču laikam arī no tā man ir neliela atkarība, bet vispār sirds un 2 kaķi lika apbruņoties ar saprātu, un atgriezties atpakaļ mājās.
Arrivederci, Sicilia!
P.S. es atgriezos ''vecajās takās'' 2023. gada septembrī, pievienojoties Robertai uz pirmās grāmatas promo tūri. Apciemojot Frančesko, iebaudot espresso Dolčērijā, baudot pludmali. Mūsu ceļojuma 3 nedēļas bija pilnas ar piedzīvojumiem, kā rezultāta arī es kļuvu par vienu no tēliem nākamajā (tajā brīdī tikai ideju līmenī) grāmatā, kas nu jau ir izdota. Varbūt laiks jaunam ceļojumam? Bet par to septembra braucienu būs atsevišķs raksts....
P.P.S. jā, joprojām dzīve Sicīlijā man pietrūkst, un ir mērķis un plāns.
Kā nokļūt Sicīlijā šobrīd: no Rīgas tiešie lidojumi uz Trapani/Marsalas lidostu ar Ryanair (2 reizes nedēļā), uz Katānijas lidostu ar AirBaltic (5 līdz 6 reizes nedēļā).
No Trapani lidostas ir varianti, autobuss uz Marsalu, un laiku var pavadīt tajā piekrastes daļā. Ir autobuss uz Palermo, kur savukārt var kāpt autobusā un doties uz Katāniju. Un no Katānijas vietējais autobuss uz Marina di Ragusa. Lidostā ir arī autonoma. Es šajā braucienā izmantoju Sicily Rent Car.
Kā pārvietoties: visērtāk ir īrēt auto, taču jārēķinās ar diezgan lielām izmaksām (ziemā mašīna ar automātisko ātrumkārbu izmaksāja ap 900 EUR mēnesim, taču vasarā tā var būt pat nedēļas cena), taču lielāka pārvietošanās brīvība. Samērā labi var arī pārvietoties ar starppilsētu autobusiem vai vilcienu (kas gan ir lēnāks nekā autobusi).
Kur dzīvot: gaumes jautājums, un atkarīgs no uzturēšanās ilguma. Tika salīdzinātas iespējas gan Booking, gan Airbnb. Mēs izvēlējāmies villu caur Airbnb, kas izmaksāja 740 eur mēnesim, pēc tam pārvācoties uz citu, lielāku, jo mainījās dzīvotāju sastāvs, ar baseinu un skatu uz jūru. Kam ir itāļu valodas zināšanas, noteikti var izmantot arī lokālos saitus. Ja ir interese tieši par Ragusas reģionu, varu iedot arī personīgu kontaktu iznomātājam.
Kad labāk braukt? Noteikti individuāls jautājums. Ziemā piekrastē (salas lejā) no plus 16-24 grādiem, piemēram, septembrī joprojām ap plus 30.
Pilna foto galerija.
Raksts oriģinālversijā publicēts I'mperfekt žurnālā Nr.26, Ziema/ 2024
Kommentare